Latvijas māksla

Latvijas laikmetīgās mākslas ainava ir ziemeļnieciska un poētiska, bieži izpildīta izsmalcinātā tehnikā, pievēršot lielu uzmanību mākslas darba formālajiem un estētiskajiem aspektiem. Mūsdienu latviešu mākslinieki, tāpat kā mākslinieki citur, ir ieinteresēti tveršanā un mākslinieciskā medija robežu izpētē – vai tā būtu glezna, skulptūra, video, fotogrāfija vai citi informācijas nesēji. Latviešu mākslinieku izpēte izceļ to, ka kultūras slāņi, kas veido viņu fonu – postpadomju, pro-rietumu, apolitisko vai pretrunīgo – ir ļoti atšķirīgi. Vēstures pārskatīšana un pārdomāšana šeit un tagad noteikti ir bijusi viena no plašāk izmantotajām tēmām, sākot no darbiem ar gandrīz reportāžai līdzīgu kvalitāti, līdz darbiem, kuros to var izjust tikai netieši, ja esat prasmīgs klausīties un lasīt starp rindiņām. Iekšējā emocionālā pasaule ir iedvesma citiem. Ir arī mākslinieki, kas pievērš uzmanību pašai mākslas videi, vai arī tie, kas eksperimentē uz zinātnes un mākslas robežas.

Latvija var lepoties arī ar bagātīgo ilustrācijas ainu, ko izveidojis Māris Bišofs, kuras redakcijas “The New York Review of Books” dēļ ir labi zināma amerikāņu auditorijai un daudziem talantīgiem jaunākās paaudzes ilustratoriem. Vienīgais elements, kam joprojām trūkst Latvijas mūsdienu mākslas ainavā, ir laikmetīgās mākslas muzejs, kuru jau projektējis holandiešu arhitekts Rem Koolhaas un kurš gaida savu kārtu.

Latviešu glezniecība

“Spēcīga glezniecības skola” – to bieži var dzirdēt par Latvijas mākslas ainu. Lielā mērā pateicoties diezgan konservatīvai izglītības sistēmai, kuras pamatā joprojām ir glezna no dabas un plaša spektra metožu izstrāde, spēcīga ir ne tikai glezniecība, bet arī Latvijas fotogrāfija, kino, scenogrāfija. Starptautiski atzītākais latviešu mākslinieks ir gleznotājs Jānis Avotiņš, kurš ir pārstāvēts galerijās Londonā, Hamburgā un Minhenē. Viņa darbi atrodami arī nozīmīgās kolekcijās, piemēram, Hamburg Bahnhof, White Cube’s Jay Jopling un citās. Ēriks Apaļais, vēl viens daudzsološs Avotiņu paaudzes gleznotājs, ar Avotiņu dalās interesē par atmiņām, bet Apaļais izceļas ar savu analītisko pieeju – viņa gleznas bieži balstās uz rakstiskiem vai nerakstītiem filozofiskiem traktātiem un atsaucēm. Latviešu glezniecības ainava būtu nepilnīga, nepieminot emocionālās un izteiksmīgās Daigas Krūzes un Ingas Melderes gleznas, kuras kritiķi ir iecēluši kā “jaunās vienkāršības” tendenci, un atzītais mākslinieks Andris Eglītis, kurš pazīstams ar nepārtrauktajiem eksperimentiem ar glezniecības vidi.

Dialogā ar sociāli politisko

Lai arī māksla ir mazāk dominējoša nekā 1990. gados, māksla, kas izmantota kā kritiska reakcija uz sociāli politiskajām realitātēm, joprojām ir nozīmīga Latvijas laikmetīgās mākslas skatuves sastāvdaļa, sākot no mākslinieciski politiskā aktīvisma un beidzot ar stāstu stāstīšanu ar mazāk tiešiem vai daudznozīmīgākiem vēstījumiem. Katrīna Neiburga, viena no veiksmīgākajām mūsdienu latviešu māksliniecēm, kura lielākoties strādā ar filmu un video instalācijām, tika salīdzināta ar antropoloģi – viņas intereses svārstās no amizantām ikdienas dzīves ainām (sēņu kultūra, taksometra vadītāja rutīna) līdz pat nostalģija (Preses nama vēsture) vai eksistenciālā un personīgā pieredze (vientulība, drošība, privātums). Kritikas tradīciju mākslā uztur ikgadējais laikmetīgās mākslas festivāls “SURVIVAL KIT”, kas māksliniekus aicina pārdomāt krīzi, nākt klajā ar nākotnes scenārijiem, iedomāties utopijas vai iedvesmu pārmaiņām.

Inta Ruka, Andrejs Grants

Inta Ruka (1958) ir viena no slavenākajām Latvijas fotogrāfēm, pazīstama ar saviem melnbaltajiem cilvēku portretiem viņu pašu vidē. Viņas fotogrāfijas ir iekļauta daudzās muzeju kolekcijās Eiropā un Savienotajās Valstīs. Andrejs Grants (1955) ir vēl viens ietekmīgs fotogrāfs, kuru arī interesē Latvijas cilvēki, taču atšķirībā no Rukas, Grants darbojas reportāžas stilā, tverot dzīves mirkļus Latvijas mazpilsētās, zvejnieku ikdienu vai pilsētas ainavu. Gan Ruka, gan Grants turpina nozīmīgākā Latvijas fotogrāfijas meistara Egona Spura (1931-1990) fotogrāfisko domāšanu. Andrejs Grants ir pazīstams arī ar to, ka viņš ir vairums latviešu fotogrāfu, filmu veidotāju un pat gleznotāju etalons.

VKN

Saīsinājums VKN nenozīmē laikmetīgās mākslas muzeju vai pat mākslinieku grupu. Tas nozīmē Vizuālās komunikācijas nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā, Ojāra Pētersona vadībā. Lai arī tā ir tikai viena no akadēmijas daudzajām nodaļām, pēdējā desmitgadē tai ir izdevies radīt savdabīgu stilu, pulcēt līdzīgi domājošus māksliniekus un dot nozīmīgu balsi Latvijas laikmetīgās mākslas vidē. To varētu apzīmēt kā neokonceptuālismu, kurā koncepcijas un idejas joprojām ir svarīgākas par tradicionālajām estētiskajām interesēm, lai gan VKN gadījumā mākslinieki arī tiecas pēc formas perfekcionisma. Miks Mitrēvics, Kristīne Kursiša, Armands Zelčs, Kaspars Podnieks, Krišs Salmanis- ir visi bijušie VKN studenti, kuri guvuši vietēju un starptautisku atzinību.

“Formālisti” un slepkavas

Latvijas mākslas dabiskā attīstība sākotnēji gāja roku rokā ar citām Eiropas valstīm, bet to pārtrauca sociālisma prasības nodrošināt naturālistisku realitātes attēlojumu, lai izvairītos no abstrakcijām un skaidra stāsta neesamības aiz mākslas darba. Oriģinalitāte tika pārdomāta. tomēr spēcīgākajām personībām, kā Leo Svemps, Ģederts Eliass, Jāns Pauļuks, Džemma Skulme, Leo Kokle, Boriss Bērziņš, Biruta Baumane, Maija Tabaka un citi, izdevās manevrēt starp cerībām un savu individuālo stilu. Viņiem sekoja 80. gados aktīva paaudze, kuru vēlāk laikabiedri raksturoja kā “nodevējus” vai “latviešu avangardu” – Andris Breže, Sarmīte Māliņa, Sergejs Daidovs, Kristaps Ģelzis, Hārdijs Lediņš, VIlnis Zābers, AIja Zariņa, Oļegs Tillbergs un citi. Paaudzei bija raksturīga iejaukšanās un konflikti. “Trespassers” paplašināja latviešu mākslas formālo valodu, iepazīstināja ar instalāciju un performanču mākslas izmantošanu. Viņu periods sakrita ar PSRS pēdējo desmitgadi un Latvijas valstiskuma atjaunošanu; viņu darbi rezonē ar tā laika procesiem.

Vilhelms Purvītis

Vilhelms Purvītis (1872–1945) tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma māksliniekiem Latvijā; viņš ir arī daudzu Latvijas mākslas institūciju dibinātājs. Viņa visizcilākais ieguldījums bija nacionālās ainavas tēla radīšana – neoromantisks, stingri strukturēts, daudzveidīgs krāsas ziņā. Gadsimtu mijā Purvītis veidoja savu tipisko ainavu: parasti viņš agrā pavasarī gleznoja bērzu birzis vai priežu audzes, sniega kupenas, palus un ledus krāvumus, maijā ziedošus kokus vai krāsainas rudens koku lapotnes. Viņa ainavas ir bijušas tik ietekmīgas, ka būtu pārsteigums, ja jūs neatrastu latvieti, kurš agrā pavasarī skatās uz ainavu un nesaka: “tas ir tīrs Purvītis”.