Latvijas vēsture: īss konspekts

Sākotnēji Latvijā bija apmetušies senie cilvēki, kas pazīstami kā balti. 9. gadsimtā balti nonāca vikingu pakļautībā, bet ilgstošāku dominanti pār viņiem nodibināja vāciski runājošie kaimiņvalstīs rietumos, kas 12. un 13. gadsimtā kristīja Latviju. Zobenu bruņinieki, kas 1237. gadā apvienojās ar Teitoņu ordeņa vācu bruņiniekiem, līdz 1230. gadam iekaroja visu Latviju, un vācu virsvaldība turpinājās trīs gadsimtus, kad vācu zemes īpašnieku šķira valdīja pār apbruņotu latviešu zemnieku saimniecību. No 16. gadsimta vidus līdz 18. gadsimta sākumam Latvija tika sadalīta starp Poliju un Zviedriju, bet līdz 18. gadsimta beigām visu Latviju bija aneksējusi ekspansionistiskā Krievija. Vācu zemes īpašniekiem izdevās saglabāt savu ietekmi Latvijā, taču latviešu pamatiedzīvotāju nacionālisms 20. gadsimta sākumā strauji pieauga. Pēc 1917. gada Krievijas revolūcijas Latvija 1918. gada 18. novembrī pasludināja savu neatkarību, un pēc neskaidriem cīņu periodiem jauno tautu 1920. gadā atzina Padomju Krievija un Vācija.

Neatkarīgo Latviju līdz 1934. gadam pārvaldīja demokrātiskas koalīcijas, bet tad prezidenta Kārļa Ulmaņa vadībā tika nodibināta autoritāra vara. 1939. gadā Latvija bija spiesta dot militāro bāzi Padomju Savienībai uz savas zemes, un 1940. gadā Padomju Sarkanā armija pārcēlās uz Latviju. Jau drīz tā tika iekļauta Padomju Savienībā. Nacistiskā Vācija Latviju turēja pakļautībā no 1941. līdz 1944. gadam, kad to pārņēma Sarkanā armija. Latvijas saimniecības tika kolektivizētas piespiedu kārtā 1949. gadā, un tās plaukstošā ekonomika tika integrēta Padomju Savienības saimniecībā. Tomēr Latvija joprojām bija viena no labklājīgākajām un visvairāk industrializētajām Padomju Savienības daļām, un tās ļaudis saglabāja spēcīgas atmiņas par īso 20 gadu neatkarības periodu. Līdz ar padomju režīma liberalizāciju, ko 80. gadu beigās veica Mihails Gorbačovs, latvieši sāka censties, lai Latvija 1990. gada maijā deklarētu savas neatkarības atjaunošanu un 1991. gada 21. augustā sasniegtu pilnīgu neatkarību no Padomju Savienības.

Latvieši veido ievērojamu seno tautu grupu, kas pazīstama kā balti, dalījumu. Pirmais vēsturiski dokumentētais savienojums starp baltiem un Vidusjūras pasaules civilizāciju balstījās uz seno dzintara tirdzniecību: saskaņā ar romiešu vēsturnieka Tacituse (1. gadsimts AD) Aestii (veco prūšu priekšteči) attīstīja nozīmīgu tirdzniecību ar Romas impēriju. 10. un 11. gadsimtā latviešu zemes bija pakļautas divkāršam spiedienam: no austrumiem notika slāvu izplatība; no rietumiem nāca zviedru virzība uz Kurzemes krastiem.

Vācu valdīšana

Aizjūras ekspansija sasniedza Baltijas austrumu krastus. Tā kā cilvēki, kas dzīvoja Latvijas krastos, bija lībieši, vācu iebrucēji šo zemi sauca par Līvzemi, latīņu valodā to saucot par Livoniju. 12. gadsimta vidū Rietumu Dvinas grīvu apmeklēja vācu tirgotāji no Lībekas un Brēmenes; šīm vizītēm sekoja vācu misionāru ierašanās. Meinhards, mūks no Holšteinas, tur ieradās 1180. gadā un 1186. gadā tika nosaukts par Ükskülas (Ikšķiles) bīskapu. Trešais bīskaps Alberts no Bukshoevdenas ar pāvesta Innocenta III atļauju 1202. gadā nodibināja Zobenu brāļu ordeni. viņi 1237. gadā apvienojās ar Teitoņu ordeņa bruņiniekiem, viņi bija iekarojuši visas latviešu cilšu valstības. Pēc iekarošanas vācieši izveidoja tā saukto Livonijas konfederāciju, kas ilga vairāk nekā trīs gadsimtus. Šī feodālistiskā organizācija nebija laimīga, tās trīs sastāvdaļas – Teitoņu ordenis, Rīgas arhibīskapija un Rīgas brīvā pilsēta – atradās pastāvīgā strīdā savā starpā. Turklāt sauszemes robežu neaizsargātība bija saistīta ar konfederāciju biežos ārvalstu karos. Latvieši tomēr guva labumu no Rīgas pievienošanās Hanzas savienībai 1282. gadā, jo tirdzniecība atnesa labklājību. Lauku iedzīvotāji bija spiesti maksāt desmito tiesu un nodokļus saviem vācu iekarotājiem un nodrošināt korveju jeb likumā noteikto darbu.

Polija-Lietuva, Zviedrija un Krievijas iebrukums

1561. gadā Latvijas teritorija tika sadalīta: Kurzeme, uz dienvidiem no Rietumdvinas, kļuva par autonomu hercogisti Lietuvas pakļautībā; un teritorija uz ziemeļiem no upes tika iekļauta Lietuvā. Arī Rīga 1581. gadā tika iekļauta Polijas un Lietuvas sastāvā, bet 1621. gadā to pārņēma Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs; Vidzemi – tātad lielāko Livonijas daļu uz ziemeļiem no Rietumu Dvinas – Altmarkas pamiers (1629. gads) atdeva Zviedrijai. Latgale, dienvidaustrumu apgabals, palika Lietuvas pakļautībā.

Maskavas valdniekiem līdz šim nebija izdevies sasniegt Latvijas Baltijas jūras krastus, kaut gan Ivans III un Ivans IV to bija mēģinājuši panākt. Krievijas cars Aleksandrs atjaunoja mēģinājumu bez panākumiem karos pret Zviedriju un Poliju (1653-67). Tomēr visbeidzot Pēterim I Lielajam izdevās “izsist logu” uz Baltijas jūru: Lielā Ziemeļu kara laikā viņš 1710. gadā atņēma Rīgu zviedriem; un kara beigās viņš Nistadas miera laikā (1721) no Zviedrijas ieguva Vidzemi. Pirmo Polijas dalīšanā (1772. g.) Krievi ieguva Latgali, bet trešajā (1795. g.) Kurzemi. Tāpēc līdz 18. gadsimta beigām visa latviešu tauta bija pakļauta Krievijai.

Krievu kundzība

Tūlīt pēc Napoleona kariem Krievijas imperators Aleksandrs I tika pamudināts piešķirt personisko brīvību Kurzemes zemniekiem 1817. gadā un Vidzemes zemniekiem 1819. gadā. Tas nenozīmēja zemnieku tiesības pirkt zemi, kuru viņa senči bija centušies apstrādāt gadsimtiem ilgi. Līdz ar to latviešu zemēs valdīja nemieri, līdz dzimtbūšanas atcelšana visā Krievijas impērijā (1861) deva tiesības pirkt zemi īpašumā no valsts un no muižniekiem, kuri joprojām lielākoties bija vācieši. Līdz ar vietējās zemnieku ekonomiskās izaugsmes palielināšanos notika nacionālās pašsajūtas atjaunošanās. Tika izveidotas izglītības un citas nacionālās institūcijas. Ideja par neatkarīgu Latvijas valsti tika atklāti izvirzīta 1905. gada Krievijas revolūcijas laikā. Šī revolūcija, kuru vienlaikus izsauca gan sociālās, gan nacionālās grupas, vēl vairāk liecināja par to, cik spēcīga ir Latvijas reakcija uz vācu un krievu ekonomiskajiem un politiskajiem jautājumiem.

Neatkarība

Pēc 1917. gada marta Krievijas revolūcijas Rīgā sasauktā Latvijas Nacionālā politiskā konference jūlijā lūdza pilnīgu politisko autonomiju. Tomēr 3. septembrī vācu armija ieņēma Rīgu. Pēc 1917. gada novembra boļševiku apvērsuma Petrogradā Latvijas Tautas padome, kas pārstāvēja zemnieku, buržuāzisko un sociālistu grupas, 1918. gada 18. novembrī pasludināja neatkarību. Valdību izveidoja Zemnieku savienības vadītājs Kārlis Ulmanis. Padomju valdība Valmierā izveidoja Latvijas komunistisko valdību, kuru vadīja Pēteris Stučka. Sarkanā armija, kurā ietilpa latviešu vienības, 1919. gada 3. janvārī ieņēma Rīgu, un Ulmaņa valdība pārcēlās uz Liepāju, kur to aizsargāja Lielbritānijas jūras eskadra. Bet Liepāju joprojām okupēja vācu karaspēks, kuru sabiedrotie vēlējās aizstāvēt Austrumprūsiju un Kurzemi (Kurzemi) pret progresējošo Sarkano armiju. Viņu komandieris ģenerālis Ridigers fon der Goltzs iecerēja izveidot vācu kontrolētu Latviju un padarīt to par vācu operāciju bāzi karā pret padomēm. Šis nodoms izraisīja konfliktu ar sabiedroto atbalstīto neatkarīgās Latvijas valdību. 1919. gada 22. maijā fon der Goltzs ieņēma Rīgu. Virzoties uz ziemeļiem, vāciešus netālu no Cēsīm apturēja Igaunijas armija, kuras sastāvā bija 2000 latviešu. Briti piespieda vāciešus pamest Rīgu, kurā jūlijā atgriezās Ulmaņa valdība.

Jūlijā briti pieprasīja, lai vācu karaspēks atkāptos uz Austrumprūsiju. Bet fon der Goltzs tagad izvirzīja “Rietumkrievijas” armiju, kuru sistemātiski pastiprināja vācu brīvprātīgo vienības. Šiem spēkiem, kurus vadīja avantūrists pulkvedis Pāvels Bermonts-Avalovs, bija jācīnās ar Sarkano armiju, sadarbojoties ar citām sabiedroto atbalstītajām Kolčaka, Denikina un Judeniča “balto krievu” armijām. Bet 8. oktobrī Bermonts-Avalovs uzbruka latviešu karaspēkam un okupēja Rīgas priekšpilsētu uz dienvidiem no upes. Tomēr līdz 10. novembrim latvieši, palīdzot angļu un franču jūras spēkiem, kas sadarbojās ar Igaunijas spēkiem, pieveica von der Golca un Bermonta-Avalova karaspēku, un beidzot uzbruka arī lietuviešiem. Līdz 1919. gada decembrim viss vācu karaspēks bija pametis Latviju un Lietuvu.

Latviešu vēlēšanu sapulce, kas tika ievēlēta 1920. gada aprīlī, Rīgā sanāca 1. maijā; un 11. augustā Rīgā tika parakstīts Latvijas un Padomju miera līgums, Padomju valdība atsakoties no visām prasībām pret Latviju. Latvijas konstitūcija 1922. gada 15. februārī paredzēja republiku ar prezidentu un vienpalātu parlamentu – Saeimu – no 100 locekļiem, kas tika ievēlēti uz trim gadiem.

Tā kā Saeimā bija daudz partiju (1922. gadā – 22 un 1931. gadā – 24), nebija iespējams izveidot stabilu valdību; un 1934. gadā Ulmanis, premjerministrs ceturto reizi kopš 1918. gada, ierosināja konstitucionālo reformu. Uz to dusmīgi iebilda sociāldemokrāti, komunisti un nacionālās minoritātes. 1934. gada 15. maijā Ulmanis izdeva paziņojumu, kas pasludināja apvērsumu. Saeima un visas politiskās partijas tika likvidētas. 1936. gada 11. aprīlī, beidzoties prezidenta Alberta Kvieša otrajam pilnvaru termiņam, Ulmanis pārņēma varu. Valsts ekonomiskais stāvoklis ievērojami uzlabojās.

Padomju okupācija un inkorporācija

Kad 1939. gada septembrī sākās Otrais pasaules karš, Latvijas liktenis bija jau izlemts tā dēvētā vācu un padomju 23. augusta nepakļaušanās pakta slepenajā protokolā. Oktobrī Latvijai bija jāparaksta diktēts savstarpējas palīdzības līgums, ar kuru PSRS ieguva militārās, jūras un gaisa bāzes Latvijas teritorijā. 1940. gada 17. jūnijā Latviju iebruka Sarkanā armija. 20. jūnijā tika paziņots par jaunas valdības izveidošanu; 21. jūlijā jaunā Saeima nobalsoja par Latvijas iekļaušanu PSRS un 5. augustā PSRS pieņēma šo iekļaušanu. Pirmajā padomju okupācijas gadā apmēram 35 000 latviešu, īpaši inteliģences, tika deportēti uz Krieviju, Sibīriju.  Vācu iebrukuma laikā no 1941. gada jūlija līdz 1944. gada oktobrim Latvija bija lielākas Ostlandes province, kurā ietilpa Igaunija, Lietuva un Baltkrievija. Apmēram divas trešdaļas valsts okupēja Sarkanā armija 1944. gadā. Vācieši Kurzemē atradās līdz kara beigām. Apmēram 100 000 aizbēga uz Zviedriju un Vāciju pirms padomju spēku ierašanās. Pirmā pēckara desmitgade izrādījās īpaši grūta. Režīma bezkompromisa centieni pārveidot valsti par tipisku padomju iekārtu bija grūti. Smagas politiskas represijas pavadīja radikālas sociālekonomiskas pārmaiņas. Ārkārtējā pārkrievošana apzīmēja nacionālās kultūras dzīves beigas. Vairāki masu deportācijas viļņi uz Krievijas ziemeļdaļu un Sibīriju – kopumā tajos iesaistot vismaz 100 000 cilvēku – notika, galvenokārt 1949. gadā saistībā ar lauksaimniecības kolektivizācijas kampaņu. Pēckara periodā sākās un turpinājās plaša mēroga imigrācija no Krievijas un citām Padomju Savienības vietām. Nedaudz vairāk kā 40 gadu laikā latviešu īpatsvars iedzīvotāju skaitā samazinājās no aptuveni trim ceturtdaļām līdz nedaudz vairāk kā pusei. Valdošo komunistisko partiju nesamērīgi veidoja imigranti.

Neatkarības atjaunošana

Nacionālā renesanse attīstījās astoņdesmito gadu beigās saistībā ar padomju kampaņām par glasnost (“atklātība”) un perestroika (“pārstrukturēšana”). Masu demonstrācijas par ekoloģiskiem jautājumiem 1987. gadā bija pirmie neoficiāli organizētie politiskie pulcējumi valstī pēckara laikā. 1988. gadā izveidojās Latvijas Tautas fronte, iebilstot pret valdošo iekārtu. Tā triumfēja 1990. gada vēlēšanās. 1990. gada 4. maijā Latvijas likumdevējs pieņēma deklarāciju par neatkarības atjaunošanu. Tika nodrošināts pārejas periods. Padomju centieni atjaunot iepriekšējo situāciju sasniedza vardarbīgus incidentus Rīgā 1991. gada janvārī. Pēc neveiksmīgā apvērsuma Maskavā tā paša gada augustā Latvijas likumdevējs pasludināja pilnīgu neatkarību.